RĪGAS DOMES IZGLĪTĪBAS, KULTŪRAS UN SPORTA DEPARTAMENTS
RĪGAS IZGLĪTĪBAS UN INFORMATĪVI METODISKAIS CENTRS
Kaņiera ielā 15, Rīgā, LV- 1063, reģ. Nr. 90009008140, tālrunis 67105548, fakss 67105582
e-pasts rsic@riga.lv
RĪKOJUMS
Rīgā
22.01.2010.
Nr.72-rs
Par apbalvojumu piešķiršanu latviešu valodas olimpiādes 2. posma Latgales priekšpilsētas skolu uzvarētājiem
Pamatojoties uz Latgales priekšpilsētas latviešu valodas (skolām, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmu) olimpiādes 2. posma žūrijas komisijas 18.01.2010. lēmumu:
1. Par iegūto 1. vietu ar grāmatu, diplomu un pildspalvu apbalvot:
1.1. Niklāvu Nagli-
Rīgas Lietuviešu vidusskola, 7. klase;
1.2. Janu Poželaiti-
Rīgas Lietuviešu vidusskola, 8. klase.
2. Par iegūto 2. vietu ar diplomu un pildspalvu apbalvot:
2.1. Oksanu Smirnovu-
Rīgas 65. vidusskola, 7. klase;
2.2. Laurīnas Kulišovu-
Rīgas Lietuviešu vidusskola, 8. klase.
3. Par iegūto 3. vietu ar diplomu un pildspalvu apbalvot:
3.1. Anitu Timofejevu-
Rīgas 75. vidusskola, 7. klase;
3.2. Arinu Arļukovu-
Rīgas Universālā vidusskola, 7. klase;
3.3. Ņikitu Harlampijevu-
Rīgas 92. vidusskola, 7. klase;
3.4. Laumu Valentīnu Staceviču-
Rīgas Lietuviešu vidusskola, 7. klase;
3.5. Iļju Nikolajevu-
Rīgas Universālā vidusskola, 8. klase;
3.6. Liliju Gorbačenko-
Rīgas 75. vidusskola, 8. klase.
4. Par veiksmīgu piedalīšanos ar atzinības rakstu apbalvot:
4.1. Sabīnu Kazuro-
Rīgas 15. vidusskola, 8. klase;
4.2. Artūru Sitņiku-
Rīgas 72. vidusskola, 8. klase.
5. Par ieguldīto darbu skolēnu sagatavošanā olimpiādei izteikt pateicību skolotājiem:
5.1. Ingūnai Strautiņai-
Rīgas Lietuviešu vidusskola;
5.2. Nellijai Jokubauskai-
Rīgas Lietuviešu vidusskola;
5.3. Olgai Čehovičai-
Rīgas 65. vidusskola;
5.4. Olgai Jakovļevai-
Rīgas 75. vidusskola;
5.5. Olgai Rubenčikai-
Rīgas Universālā vidusskola;
5.6. Valentīnai Voitānei-
Rīgas 92. vidusskola;
5.7. Allai Lužnovai-
Rīgas 75. vidusskola.
6. Par labu olimpiādes norises nodrošināšanu izteikt pateicību Rīgas 88. vidusskolas administrācijai un olimpiādes žūrijas komisijas priekšsēdētājai Liānai Augstkalnai.
7. Rīkojuma izpildi kontrolēt Rīgas Izglītības un informatīvi metodiskā centra Metodiskā darba vadības nodaļas vadītājam Agnim Gleizupam.
Direktore
S.Neimane
Sondare 67105541
piektdiena, 2010. gada 22. janvāris
Kā būs nākotnē ar tiesībām uz bērnu mūzikas izglītību?
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=71283
22.01.2010.Autors: Aivars Broks, Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors, Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociāc.
Pēc 16. janvārī "Latvijas Avīzē" publicētās intervijas ar Imantu Kalniņu esmu saņēmis daudzas sarūgtinājuma un neizpratnes pilnas atsauksmes no savu audzēkņu vecākiem, kolēģiem un paziņām. Visiem viens jautājums: kā būs nākotnē ar tiesībām uz bērnu mūzikas izglītību?
Jau pērnajā vasarā Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācija (LMIIA) un Latvijas Mākslas skolu skolotāju asociācija (LMSSA) vēstulē prezidentam pauda bažas par mūzikas un mākslas skolu nākotni. Jautājām: kāpēc mūsu valstsvīri ar vienu roku spiež roku mūziķiem un māksliniekiem par kārtējiem lauriem starptautiskos konkursos, bet ar otru roku noņem finansējumu skolām, kuras nodrošina šos sasniegumus?
146 mūzikas, mūzikas un mākslas, kā arī mākslas skolas nav kaut kādi interešu pulciņi, bet Izglītības likumā juridiski nostiprinātas un akreditētas mācību iestādes. Tajās profesionāli pedagogi strādā pēc licencētām izglītības programmām, par kuru īstenošanu pilnā apjomā noslēgti līgumi ar audzēkņu vecākiem.
Mūzikas un mākslas skolas – mūzikas un mākslas vidusskolas – mūzikas un mākslas augstskolas – tā ir trīspakāpju izglītības sistēma, par ko mūs apskauž ne viena vien valsts. Kādam posmam iztrūkstot, sistēma beigs darboties. Un ir lielas šaubas, vai bez šā sistēmiskuma Latvijā patlaban būtu tik daudz izcilu pasaules slavu ieguvušu mūziķu.
Skolu likvidācijas gadījumā apmēram 25 000 bērnu paliek bez radošas nodarbes, kas svarīga gan viņiem un viņu vecākiem, gan mums visiem nākotnē. Turklāt statistika liecina, ka tiem, kas mācījušies mūzikas un mākslas skolā, nav noslieces uz noziedzību, narkomāniju un citiem likumpārkāpumiem. Ieguldījums kultūrizglītībā ir ilgtermiņa investīcija. Pastāv atgriezeniskā saikne starp kultūru un sabiedrības attīstību: ekonomikas procesi vienīgi ciešā mijiedarbē ar kultūru spēj nodrošināt augstu dzīves kvalitāti.
Pateicoties dainām, koriem, Dziesmu un deju svētkiem, Latvija saglabājusi savu identitāti. Bet no finanšu un biznesa viedokļa: kultūra – jo sevišķi mūzika! – jau tagad pierāda, ka var būt ne tikai kvalitatīvs iekšējā patēriņa produkts, bet arī izcila eksportprece.
Neapšaubu I. Kalniņa intervijā teikto, ka "profesionālā mūzikas skolā jāaudzina profesionāli mūziķi". Taču – ne tikai. Jāaudzina arī muzikāli, izglītoti un pie sistemātiska darba radināti Latvijas pilsoņi. Bet par pilnīgi aplamu uzskatu viedokli, ka "no mūzikas skolas apmeklējušo bērnu daudzskaitlības neradīsies ne jauns
Zābers, ne jauna Garanča vai Skride". Atļaušos apgalvot kā mūzikas izglītības speciālists – radīsies gan. Tikai rūpīgi un sistemātiski kopta augsne var dot labus augļus. Ir jāsijā šīs audzēkņu masas smiltis, lai atrastu zeltu, kas jāmudina par tādu veidoties. Lai kāds talants šūpulī būtu ielikts bērnam, viņš pats no brīva prāta septiņu gadu vecumā nemeklēs mūzikas privātskolotāju. Vispirms šis talants jāatraisa – par valsts līdzekļiem un ar valsts interesi.
Ja valsts apzinās savu atbildību par nāciju, tā iegulda naudu nācijas izglītošanā. Šodien diemžēl izskatās, ka neapzinās vai negrib. Tā vietā, lai ieguldītu lielākus līdzekļus kultūrizglītībā, finansējumu atņem un mācību plānos uz pusi samazina nodarbību stundas. Jaunajā mūzikas skolu projektā paredzēts tikai "zelta dzīslas rast", puslīdz profesionāli izglītojot vien piekto daļu audzēkņu (pārējie 80 procenti esot netalantīgi vai arī viņiem pēc 4. klases par tādiem būs jākļūst).
Kāds kolēģis nesen man vaicāja: "Varbūt Eiropa un SVF kā tās ierocis vienkārši grib izskaust konkurentus, pieprasot likvidēt mūzikas skolas?..." Protams, būtu ērti uz Eiropu novelt vainu. Bet, manuprāt, tā jāmeklē tepat, Latvijā, starp pašu bāleliņiem – deputātiem, ministriem, ierēdņiem
22.01.2010.Autors: Aivars Broks, Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors, Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociāc.
Pēc 16. janvārī "Latvijas Avīzē" publicētās intervijas ar Imantu Kalniņu esmu saņēmis daudzas sarūgtinājuma un neizpratnes pilnas atsauksmes no savu audzēkņu vecākiem, kolēģiem un paziņām. Visiem viens jautājums: kā būs nākotnē ar tiesībām uz bērnu mūzikas izglītību?
Jau pērnajā vasarā Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācija (LMIIA) un Latvijas Mākslas skolu skolotāju asociācija (LMSSA) vēstulē prezidentam pauda bažas par mūzikas un mākslas skolu nākotni. Jautājām: kāpēc mūsu valstsvīri ar vienu roku spiež roku mūziķiem un māksliniekiem par kārtējiem lauriem starptautiskos konkursos, bet ar otru roku noņem finansējumu skolām, kuras nodrošina šos sasniegumus?
146 mūzikas, mūzikas un mākslas, kā arī mākslas skolas nav kaut kādi interešu pulciņi, bet Izglītības likumā juridiski nostiprinātas un akreditētas mācību iestādes. Tajās profesionāli pedagogi strādā pēc licencētām izglītības programmām, par kuru īstenošanu pilnā apjomā noslēgti līgumi ar audzēkņu vecākiem.
Mūzikas un mākslas skolas – mūzikas un mākslas vidusskolas – mūzikas un mākslas augstskolas – tā ir trīspakāpju izglītības sistēma, par ko mūs apskauž ne viena vien valsts. Kādam posmam iztrūkstot, sistēma beigs darboties. Un ir lielas šaubas, vai bez šā sistēmiskuma Latvijā patlaban būtu tik daudz izcilu pasaules slavu ieguvušu mūziķu.
Skolu likvidācijas gadījumā apmēram 25 000 bērnu paliek bez radošas nodarbes, kas svarīga gan viņiem un viņu vecākiem, gan mums visiem nākotnē. Turklāt statistika liecina, ka tiem, kas mācījušies mūzikas un mākslas skolā, nav noslieces uz noziedzību, narkomāniju un citiem likumpārkāpumiem. Ieguldījums kultūrizglītībā ir ilgtermiņa investīcija. Pastāv atgriezeniskā saikne starp kultūru un sabiedrības attīstību: ekonomikas procesi vienīgi ciešā mijiedarbē ar kultūru spēj nodrošināt augstu dzīves kvalitāti.
Pateicoties dainām, koriem, Dziesmu un deju svētkiem, Latvija saglabājusi savu identitāti. Bet no finanšu un biznesa viedokļa: kultūra – jo sevišķi mūzika! – jau tagad pierāda, ka var būt ne tikai kvalitatīvs iekšējā patēriņa produkts, bet arī izcila eksportprece.
Neapšaubu I. Kalniņa intervijā teikto, ka "profesionālā mūzikas skolā jāaudzina profesionāli mūziķi". Taču – ne tikai. Jāaudzina arī muzikāli, izglītoti un pie sistemātiska darba radināti Latvijas pilsoņi. Bet par pilnīgi aplamu uzskatu viedokli, ka "no mūzikas skolas apmeklējušo bērnu daudzskaitlības neradīsies ne jauns
Zābers, ne jauna Garanča vai Skride". Atļaušos apgalvot kā mūzikas izglītības speciālists – radīsies gan. Tikai rūpīgi un sistemātiski kopta augsne var dot labus augļus. Ir jāsijā šīs audzēkņu masas smiltis, lai atrastu zeltu, kas jāmudina par tādu veidoties. Lai kāds talants šūpulī būtu ielikts bērnam, viņš pats no brīva prāta septiņu gadu vecumā nemeklēs mūzikas privātskolotāju. Vispirms šis talants jāatraisa – par valsts līdzekļiem un ar valsts interesi.
Ja valsts apzinās savu atbildību par nāciju, tā iegulda naudu nācijas izglītošanā. Šodien diemžēl izskatās, ka neapzinās vai negrib. Tā vietā, lai ieguldītu lielākus līdzekļus kultūrizglītībā, finansējumu atņem un mācību plānos uz pusi samazina nodarbību stundas. Jaunajā mūzikas skolu projektā paredzēts tikai "zelta dzīslas rast", puslīdz profesionāli izglītojot vien piekto daļu audzēkņu (pārējie 80 procenti esot netalantīgi vai arī viņiem pēc 4. klases par tādiem būs jākļūst).
Kāds kolēģis nesen man vaicāja: "Varbūt Eiropa un SVF kā tās ierocis vienkārši grib izskaust konkurentus, pieprasot likvidēt mūzikas skolas?..." Protams, būtu ērti uz Eiropu novelt vainu. Bet, manuprāt, tā jāmeklē tepat, Latvijā, starp pašu bāleliņiem – deputātiem, ministriem, ierēdņiem
Abonēt:
Ziņas (Atom)