Kā būs nākotnē ar tiesībām uz bērnu mūzikas izglītību?

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=71283
22.01.2010.Autors: Aivars Broks, Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors, Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociāc.
Pēc 16. janvārī "Latvijas Avīzē" publicētās intervijas ar Imantu Kalniņu esmu saņēmis daudzas sarūgtinājuma un neizpratnes pilnas atsauksmes no savu audzēkņu vecākiem, kolēģiem un paziņām. Visiem viens jautājums: kā būs nākotnē ar tiesībām uz bērnu mūzikas izglītību?
Jau pērnajā vasarā Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācija (LMIIA) un Latvijas Mākslas skolu skolotāju asociācija (LMSSA) vēstulē prezidentam pauda bažas par mūzikas un mākslas skolu nākotni. Jautājām: kāpēc mūsu valstsvīri ar vienu roku spiež roku mūziķiem un māksliniekiem par kārtējiem lauriem starptautiskos konkursos, bet ar otru roku noņem finansējumu skolām, kuras nodrošina šos sasniegumus?
146 mūzikas, mūzikas un mākslas, kā arī mākslas skolas nav kaut kādi interešu pulciņi, bet Izglītības likumā juridiski nostiprinātas un akreditētas mācību iestādes. Tajās profesionāli pedagogi strādā pēc licencētām izglītības programmām, par kuru īstenošanu pilnā apjomā noslēgti līgumi ar audzēkņu vecākiem.
Mūzikas un mākslas skolas – mūzikas un mākslas vidusskolas – mūzikas un mākslas augstskolas – tā ir trīspakāpju izglītības sistēma, par ko mūs apskauž ne viena vien valsts. Kādam posmam iztrūkstot, sistēma beigs darboties. Un ir lielas šaubas, vai bez šā sistēmiskuma Latvijā patlaban būtu tik daudz izcilu pasaules slavu ieguvušu mūziķu.
Skolu likvidācijas gadījumā apmēram 25 000 bērnu paliek bez radošas nodarbes, kas svarīga gan viņiem un viņu vecākiem, gan mums visiem nākotnē. Turklāt statistika liecina, ka tiem, kas mācījušies mūzikas un mākslas skolā, nav noslieces uz noziedzību, narkomāniju un citiem likumpārkāpumiem. Ieguldījums kultūrizglītībā ir ilgtermiņa investīcija. Pastāv atgriezeniskā saikne starp kultūru un sabiedrības attīstību: ekonomikas procesi vienīgi ciešā mijiedarbē ar kultūru spēj nodrošināt augstu dzīves kvalitāti.
Pateicoties dainām, koriem, Dziesmu un deju svētkiem, Latvija saglabājusi savu identitāti. Bet no finanšu un biznesa viedokļa: kultūra – jo sevišķi mūzika! – jau tagad pierāda, ka var būt ne tikai kvalitatīvs iekšējā patēriņa produkts, bet arī izcila eksportprece.
Neapšaubu I. Kalniņa intervijā teikto, ka "profesionālā mūzikas skolā jāaudzina profesionāli mūziķi". Taču – ne tikai. Jāaudzina arī muzikāli, izglītoti un pie sistemātiska darba radināti Latvijas pilsoņi. Bet par pilnīgi aplamu uzskatu viedokli, ka "no mūzikas skolas apmeklējušo bērnu daudzskaitlības neradīsies ne jauns
Zābers, ne jauna Garanča vai Skride". Atļaušos apgalvot kā mūzikas izglītības speciālists – radīsies gan. Tikai rūpīgi un sistemātiski kopta augsne var dot labus augļus. Ir jāsijā šīs audzēkņu masas smiltis, lai atrastu zeltu, kas jāmudina par tādu veidoties. Lai kāds talants šūpulī būtu ielikts bērnam, viņš pats no brīva prāta septiņu gadu vecumā nemeklēs mūzikas privātskolotāju. Vispirms šis talants jāatraisa – par valsts līdzekļiem un ar valsts interesi.
Ja valsts apzinās savu atbildību par nāciju, tā iegulda naudu nācijas izglītošanā. Šodien diemžēl izskatās, ka neapzinās vai negrib. Tā vietā, lai ieguldītu lielākus līdzekļus kultūrizglītībā, finansējumu atņem un mācību plānos uz pusi samazina nodarbību stundas. Jaunajā mūzikas skolu projektā paredzēts tikai "zelta dzīslas rast", puslīdz profesionāli izglītojot vien piekto daļu audzēkņu (pārējie 80 procenti esot netalantīgi vai arī viņiem pēc 4. klases par tādiem būs jākļūst).
Kāds kolēģis nesen man vaicāja: "Varbūt Eiropa un SVF kā tās ierocis vienkārši grib izskaust konkurentus, pieprasot likvidēt mūzikas skolas?..." Protams, būtu ērti uz Eiropu novelt vainu. Bet, manuprāt, tā jāmeklē tepat, Latvijā, starp pašu bāleliņiem – deputātiem, ministriem, ierēdņiem